Pirtīžas – rituāls mazulim un māmiņai

Pēcdzemdību laiks ir jaunās māmiņas un mazuļa spēku atgūšanas laiks, laiks, kad aprast ar jauno un pieņemt sevi un vienam otru jaunos apstākļos. Tas ir arī laiks, kad veidot īpašu tuvību starp māmiņu un mazuli, lai abiem jo vieglāk būtu kopā būt. Jau izsenis dažādām tautām ir bijuši un joprijām ir pēcdzemdību rituāli, kuru mērķis ir atbalstīt jaunās māmiņas un mazuļa fizisko un emocionālo procesu sakārtošanos pēc dzemdībām. Latviešiem šāds rituāls ir pirtīžas. Agrāk tās tika veiktas astotajā dienā pēc dzemdībām. Devītajā dienā tām sekoja krustabas. Līdz pirtīžām jaunā māmiņa un mazulis vēl savā ziņā skaitījās viens veselums – mazulim vēl nebija vārds, savs šūpulis un viņš vēl nebija pilntiesīgs dzimtas loceklis.Tikai pašiem tuvākajiem bija ļauts mazuli apraudzīt. Māmiņai tas bija atlabšanas pēc dzemdībām un abiem aprašanas vienam ar otru laiks.

Pirtīžu simboliskā jēga ir nostiprināt māmiņu un mazuli kā atsevišķas personas, kuru likteņi ir cieši saistīti un tomēr katram savi. Savā būtībā tas ir iniciācijas rituāls – mazulim pirmais viņa mūžā, ar mērķi viņu stiprināt, ievirzīt likteni labvēlīgā gultnē un pieņemt kā jaunu ģimenes locekli. Savukārt jaunā māmiņa caur šo iniciācijas rituālu noslēdz grūtmiecības un dzemdību posmu un tiek stiprināta jaunam dzīves posmam kopā ar savu mazuli. Jebkurā kontekstā mēs zinām, cik svarīgi ir noslēgt iepriekšējo pieredzi, lai pilnvērtīgi uzsāktu ko jaunu. Grūtniecība un dzemdības sievietei ir bijis ļoti būtisks un gana ilgs dzīves posms – sieviete ir sevī izauklējusi un caur sevi laidusi pasaulē jaunu dzīvību. Visos laikos un joprojām tas ir brīnums. Pirtīžās sievietes ķermenis, dvēsele un visa viņas būtība saņem pateicību par šo brīnumu, par milzīgo un atbildīgo darbu, ko veikusi, lai šis brīnums taptu. Caur pateicību nāk pieņemšana – gan sava ķermeņa, gan savas personības, gan jaunās lomas pieņemšana. Caur pieņemšanu ir vieglāk atgūt spēku un doties pretim jaunajam.

Pirtīžām ir arī ārstnieciska un higiēniska nozīme, jo to laikā māmiņa un mazulis tiek mazgāti, izmantojot ārstnieciskus augus. Mazulim tiek dzīti sari un viņš saņem pirmo pērienu ar maigu pirts slotiņu. Savukārt, māmiņa tiek maigi izmasēta un nopērta, veicinot viņas ķermeņa fizioloģisko procesu aktivizēšanos un atjaunošanos.

Mūsu senči pirtīžas veica ļoti šaurā lokā, tajās parasti piedalījās māte, bērns un vecmāte vai pirtniece un iespējams vēl kāds tuvākais ģimenes loceklis. Mūsdienās bieži pirtīžās piedalās arī jaunie tēti un reizēm vecākie bērni vai kāds no vecvecākiem. Parasti pirtīžas veic līdz mazuļa trīs mēnešu vecumam, bet tās iespējams veikt arī vēlāk, kad māmiņa un mazulis ir tam gatavi. Pirtīžas veic dūlas, vecmātes un pirtnieki, kuri šo rituālu ir apguvuši un kuriem tas ir sirdij tuvs. Arī es veicu pirtīžas, jo šis rituāls man ir īpaši tuvs un atbilstošs manai pasaules izjūtai.

Sagatavoja sertificēta dūla Līga Roze-Kļaviņa, mob.29469151, liga.roze@gmail.com.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s